Kāpēc neparedzētas situācijas mūs izsit no dienas ritma?

Dažādas neparedzētas situācijas mūsu dzīvē parasti izsit visu ieplānoto no ierindas un, vismaz man, parasti ir ļoti grūti pēc šādiem neparedzētiem notikumiem atgūties un atkal ieiet kaut kādā noteiktā ritmā. Piemēram, ja man uzņēmumā notiek kāda ķibele, ka tiek zaudēts kāds klients, vai kādam kaut kas nepatīk un rodas domstarpības, tad pēc tad vēl ilgu laiku var būt slikta situācija, un slikts garastāvoklis no kā nav iespējams tik ātri atgūties. Tieši tāpēc arī es gribu šodien šajā rakstā mēģināt apskatīt to, kāpēc tad šādi notikumi atstāj tik lielu iespaidu, un kā to būtu iespējams mazināt.

Parasti mēs gribam izplānot visu savu dzīvi sākot ar to, ko mēs darīsim katru dienu līdz tam, kas notiks pēc mēneša pēc gada un pēc 5 gadiem, bet dzīve ir neparedzama un, lai vai cik daudz mēs gribētu ieplānot dažādus notikumus, tomēr to nav nemaz tik viegli izdarīt un bieži vien realitāte visai ievērojami atšķiras no mūsu plāna. Un tieši tāpēc arī tad, kad notiek kaut kas neparedzēts, kā zvans no kāda cilvēka, kāda problēma, vai kāds labs notikums, tad arī rodas šis diskomforts, jo šādas atgadījums nebija ieplānots un tāpēc ir jāmet viss ieplānotais pie malas un jāķeras klāt šai steidzamajai lietai. Bet pēc tam, kad tas ir izdarīts, tad ir jāturpina arī visas pirms tam jau saplānotās lietas, kas tad ir vēl grūtāk, jo tu esi izsists no ierindas un ir grūti atcerēties visu, kas bija jādara, kāpēc un kādā veidā. Tieši tāpēc cilvēkiem ir daudz vieglāk darīt vienu darbu, to pabeigt un tad turpināt citus darbus nevis vienlaicīgi mēģināt paveikt desmitiem paralēlus darbus, kur visu laiku katrs no šiem darbiem mazliet atkal tiek apdarīts un tad gaida pārējos. Šī iemesla dēļ tad arī parasti tiek ieteikts, ka ir nepieciešams sadalīt darbus dažādos mazākos darbiņos, kur katru mazo darbu ir daudz vieglāk paveikt, un arī vēl izveidot darāmo darbu sarakstu, kuram vienkārši ķerties klāt darot visus darbus pēc kārtas vienu pēc otra.

Lai mēģinātu vairāk saprast, kāpēc mums šādas neparedzētas situācijas liekas tik grūtas ir jāsaprot tas, ka mēs visu laiku tiecamies pēc perfektā, bet pasaulē nekad nekas nav perfekts un, kamēr mēs ar to nesamitrināsimies tad arī vienmēr būs šī situācija, kad katra mazākā doma vai darbs, var mūs iztraucēt no uzņemtā kursa un no plānotajām darbībām. Tāpēc ir vajadzīgs nolikt sev mērķus uz kuriem tad arī ir nepieciešams tiekties, jo bez šādiem mērķiem ir ļoti grūti katru rītu strādāt un celties, ja tu nezini, kur un kāpēc tad tu dodies. Tāpēc ir nepieciešams mēģināt visu laiku virzīties uz šo vienu mērķi, kas tad tiek uzstādīts un katru reizi, kas notiek kaut kas neparedzēt mēģināt atskatīties atkal uz šo mērķi un saprast, vai kaut kas ir mainījies, vai tomēr vēl vis ir tieši tā pat, kā bija pirms tam un tik un tā ir jāturpina virzīties uz šo iepriekš nosprausto mērķi? Ja tu zini savu mērķi tad tev būs vieglāk turpināt darbu pēc dažādiem sarežģījumiem un tad, kad tu gribi atkal atsākt darboties vispirms tad padomā, kāpēc tu to dari un tikai tad sāc strādāt.

Katram no mums ir jāsaprot, ka dzīve ir neparedzama un tāpēc ir jāieplāno ka nebūs viss tā, kā tu iedomājies un visticamāk, kā dažādiem darbiem ir jāieplāno papildus laiks, kas tad arī būs šie dažādie komplicējumi un neparedzētās situācijas. Protams, vienmēr mēs savā galvā plānojam ikdienas darbus ideālā nākotnē, kad viss notiks tā, kā mēs iedomājamies, bet tā notiek tikai ļoti reti un parasti viss ir daudz savādāk. Un vēl trakāk ir tad, kad dzīvē notiek kaut kas tiešām nopietns, kur izmainās tiešām visi tavi lieli mērķi un tas, uz, ko tu visu laiku tiecies vairs pēkšņi nav nozīmīgs. Tad parasti ir visgrūtāk un cilvēki šādās situācijās ieslīgst depresijā, jo pēkšņi vairs nezina, ko darīt un ko nedarīt. Bet arī tādās situācijās vajadzētu turpināt rauties uz priekšu, samitrināties ar esošo situāciju un domāt par to, ko tu varētu darīt nākotnē.